Tā nu reiz ir sanācis, ka pašlaik savu tiešo pienākumu pildīšanas laikā sanāk mācīt studentiem zīmēt tematiskās kartes. Viesis, kas bija ieradies palūkāt kā studenti apgūst prakstiskās zināšanas lauka apstākļos, bija izbrīnīts, ka studenti kartes taisa analogā veidā – ar roku zīmē uz pauspapīra un iekrāso ar parastajiem zīmuļiem. Tas man kārtējo reizi lika aizdomāties par daļā mūsdienu sabiedrības valdošo pāroptimistisko attieksmi pret tehnoloģijām. Skarbā patiesība ir tāda, ka modernas tehnoloģijas nerisina mūsu problēmas. Jaunu datoru un dārgas programmatūras iegāde nedos gaidīto rezultātu, ja vien nebūs cilvēks, kas prot to likt lietā. Šajā gadījumā ar vārdiem “likt lietā” netiek domātas tās prasmes, kuras, diemžēl, tiek tik plaši iedresētas skolās un augstskolās, kur studenti iemācās vispirms spiest uz “šīs pogas” un pēctam uz “tās”. Reaģēšana uz noteiktu kairinājumu noteiktā veidā labāk iederas Pavlova suņiem nevis cilvēkiem, kuri vēlāk izliekas par savas nozares speciālistiem. Svarīgākais ir spēt atbildēt uz jautājumu “kapēc” nevis “kā”. Kamēr tehnoloģija tiks turēta augstāk par ideju, tikmēr rezultāti būs tādi, kādi tie ir. Labāk lai studenti zīmē kartes ar zīmuļiem, kas ir ne tikai vieglāk un ātrāk, bet arī krietni pamācošāk, jo uzmanība tiek koncentrēta uz saturu nevis instrumentiem un formu, nekā kļūst par Pavlova suņiem.
Padomājis par šo visu, es viesim norādīju, ka šajā gadījumā pats process ir svarīgāks par rezultātu. Un viņš tapa apskaidrots.